Slīdēšana kā risinājums

Kāds uzņēmums iekļuva turbulencē. Sāka notikt no tā neatkarīgas lietas: mainīties biznesa apstākļi, likumdošana. Partneri izmainīja prioritātes. Jautājums ar personālu vienmēr bija atvērts. Vecie aiziet pensijā, bet jauniem nav pieredzes un t.t..

Uzņēmuma īpašnieks, kas ir arī vadītājs, nopietni pārdomā, vai ir vērts turpināt. Neticības un dusmu fāzes jau pagātnē. Sākas depresija. Vēl it kā nav pa īstam, tomēr.

Mēs vienojamies par pastaigas sesiju. Kad ierodos uz stāvlaukumu, redzu nogurušu cilvēku, kurš acīmredzami piepūlas, lai uzsāktu sarunu. Sasveicinos un, ignorējot viņa “vājumu”, dodos pierastā marštuta virzienā. Klausos. Pastaigas tempu mainu no ātra uz ļoti ātru, tad atpakaļ. Apmēram pēc 35 minūtēm klients apklust. Mēs ejam lēnāk. Šalc priedes un ir dzirdama putnu čivināšana. “Ko man darīt?”, viņš jautā. “Ko tu vēlies?”, jautāju es. Turpinām ceļu. Tagad ejam stabilā tempā – viens, divi, kreisā, lābā, viens, divi… Tā pat nav pauze, jo klusuma nav, škiet, dzirdu, kā viņš domā.

Kad līdz stāvvietai palika pāris simti metri, sadzirdu: “Es vēlos turpināt”.

“Kā turpināsi?”

“Es slīdēšu tik ilgi, kamēr varēs atkal stabili nostāties uz kājām. Tas nevar ilgt bezgalīgi. Šim noteikti būs beigas. Es vienkārši slīdēšu tajā virzienā.”