Pašrealizācijas nepiepildītās ilgas

Mēs saskaramies ar mītiem, kuri ietekmē lēmumu par palikšanu noteiktajā darba vietā vai tā atstāšanu.

Piemēram, mīts par to, ka ja cilvēks jo ātrāk (nu, ap gadiem 16) atrod savu misiju, atrod to, kam viņš ir radīts (предназначение), tad viņam jo ātrāk būs viss – i’ nauda, i’ atzinība, i’ laime.

Dzīve rāda, ka tā gadās, bet ne tādā veidā, kā domājam.

Par “jo ātrāk”. Parasti, tā, nopietni, savu vietu dzīvē cilvēks sāk nojaust tikai ap 40-45 gadiem. Tad, kad ir ieguvis pieredzi. Tad, kad ir piedzīvojis zaudējumus. Tad, kad ir pabijis vairākās krīzēs un ticis no tām laukā.

Par to, ka ja atrodi to, kam esi domāts, tad būs laime. Nu, būs, noteikti! Laime būs un gandarījums. Un būs arī šaubas, un būs bezdibenis. Trauksme un bailes arī būs. Būs vientulība. Būs sajūta, ka to, ko tu dari, nevienam nevajag. Un tad atkal gandarījums. Būs nauda. Tad atkal nebūs. Tad būs. Būs dažas atzinības. Tad nebūs neviena. Tad būs… un tā tālāk. Nauda, nepārtrauktā laimes sajūta un atzinību daudzums nav kritēriji, ka tu esi atradis savu misiju. Tev var tas viss būt un tu vari pat izskatīties ārēji laimīgs, bet iekšēji justies dziļi nelaimīgs.

Manuprāt, te ir svarīga prasme noturēt redzes fokusu uz vēlamo un izpratne par to, ka attīstības ceļš iet ne tikai caur permanento prieku un gandarījumu, bet arī caur sāpēm. Prasme izturēt savas personīgās krīzes nostiprina tavas profesionālās kompetences. Tai pat laikā, tev nav pārlieku no tā jācieš. Parunā ar kādu par to, varbūt tev nav jāmaina sava profesija, varbūt tu vienkārši ej savu meistarības ceļu.