Pārmaiņu blakne

Ieviešot LEAN principus vienā uzņēmumā saskāros ar ātro pārmaiņu izraisīto blakni.

Tātad, ir uzņēmums, kura ofisa komanda regulāri (reizi nedēļā) 40 minūtes strādā pie laika optimizācijas tēmas. Pēc 2 nedēļām parādījās acīmredzami uzlabojumi, pēc 3 nedēļām – parādījās pirmie ražošanas darbinieki, kuri izteica vēlmi mainīt darbu, jo jūt, ka neatbilst jaunajai tendencei un izjūt spiedienu un stressu. Process sāk ritēt pa strauju un pa ātru.

It kā kur ir problēma? Nu, ja neatbilst, tad uz redzēšanos. Turklāt, ja paši jūt, ka netiek galā. Problēma ir tajā, ka darbinieku trūkst! Un ja aizies “neatbilstošie” un “vājie”, tad daļa iekārtu stāvēs un daļa pasūtījumu netiks izpildīti laicīgi.

Mums bija ilga saruna ar vadītāju, kurā no sākuma jutos nedroši – sanāk, mana pakalpojuma dēļ uzņēmumam parādijās risks zaudēt jau tā trūkstošos darbiniekus. Vadītājs bija dusmīgs un jautāja, ko tagad darīsim.

Pirmkārt, atgādināju, ka pieprasījums par laika optimizāciju bija paša vadītāja pieprasījums un ofisa komanda piekrita, ka to ir jāoptimizē vairāku iemeslu dēļ.

Otrkārt, lai kā tur nebūtu, ofiss šo procesu pilnveidoja tā, ka tas tika redzams arī skaitļos. Tātad, vektors ir uzlikts, jauda pieslēgta.

Treškārt, un šis ir ļoti svarīgs moments – tad, kad notiek izmaiņas procesos, uz uzlabojuma fona vienmēr parādās zaudējumi. Ja kaut ko mainām, tad kaut kur būs “nosēdums”, līdz procesi izlīdzināsies. Un tos ne vienmēr var paredzēt, kā notika šajā gadijumā.

Ceturtkārt, viens no kvalitatīvo darba procesu rādītājiem vienmēr ir konflikts. Produktīvais konflikts. Tagad tas notiek gan ofisa un darbinieku starpā, gan starp mani un vadītāju.

Ko jūs domājat darīt, jautāju vadītājam? Apstādināt ofisa radītās procesa izmaiņas un jau sagaršotu rezultātu? Turpināt, zaudēt “vājākos” darbiniekus, lai stāv iekārtas? Ko vēl?

Vadītājs domāja. Es klausījos klusumā. Nedrošība pazuda. Tagad stāvēju uz lauka, kura skaidri redzēju spēles nosacījumus. Interesanti, kādu gājienu izvēlēsies vadītājs?

“Mēs pagājušajā gadā sākām ieviest jaunu bonusu sistēmu. Mēs to varam pielāgot “vājo” stiprināšanai un “stipro” atbalstīšanai. Es pats parunāšu ar tiem, kuri nobijās un izdomāja, ka ies prom. Viņus var “izaudzināt”, lai kā, tomēr tie strādā. Iekārtām nav jāstāv. Mums jastrādā pie komunikācijas. Kā ofiss var vadīt laika optimizācijas procesu tā, lai arī “vājie” darbinieki pieslēgtos?”

Tātad, turpinām?

“Jā! Laikam pieliekam komunikāciju. Tiekamies pēc nedēļas!”