Nē, uz šiem jautājumiem neatbildēšu.

Kad uzņēmumā sāk strādāt ārštata koučs vai apmācību speciālists, vadītājam ir svarīgi zināt (just, saprast), kā notiek šis process un kādi reāli rezultāti ir sagaidāmi. Runājot par koučingu, klāt nāk strikts konfidencialitātes nosacijūms.

Sanāk neparasta situācija – no vienas puses vadītājs pasūta un “maksā” par konkrētām darbinieku uzvedības izmaiņām. No otras puses, tas nevar ar kouču runāt par to, kā jutās komanda apmācībās, “ko viņi teica un kā uzvedās”, kādi bija komandas jautājumi. Pārrunās ar vadību man ir jāpasaka vismaz 3 reizes “Nē, uz šiem jautājumiem es jums neatbildēšu ne procesa laikā, ne pēc sadarbības noslēguma.”

Un kā tad pēcapmācību vai pēckoučinga fīdbeks ? Vai tiešām vadītājam nebūs pieejams kouča redzējums? Nebūs! Jo tam vairs nebūs jēgas. Ārštata koučs nav uzņēmuma daļa, viņš ir svešķermenis, ja paskatāmies uz šo situāciju no malas. Kouča uzdevums ir mainīt darbinieku uzvedību noteikta rezultāta sasniegšanai. Tas pat nav klients vai partneris, kuru viedoklis par uzņēmumā notiekošiem procesu rezultātiem tiešām ir vērtīgs.

Vērtīga ir vadītāja spēja pašam pamanīt “pasutīto” izmaiņu impulsus, nostiprināt tos un uz tiem balstīt tālāko uzņēmuma vai nodaļas darba stratēģiju. Koučs var palīdzēt saplānot šo procedūru, tas arī ir vislabākais fīdbeks vadītājam no kouča: pirms darba uzsākšanas ar darbiniekiem, vērst vadītāja uzmanību uz kritērijiem, pēc kuriem vadītājs spēs “nolasīt”, ka vēlamās pārmaiņas sāk notikt. Pēc procesa vērst vadītāja uzmanību uz viņam ērtāko procedūru, kā viņš rīkosies soli pa solim, lai vēlamā svaigi izmainītā uzvedība iedzīvotos un kļūtu par normu. Tam nav nekāda sakara ar kouča domām par to, kā viņš redz un interpretē darbinieku uzvedību savās sesijās vai apmācībās.