Izturēt konfliktu (no 18+)

Ir pulkstenis 14:00 un es Latvijas Nacionālās bibliotekas bārā pasūtot espersso, lūdzu ari malku viskija, jo jūtu, ka kaut kas jādara, lai mazinātu spriedzi, kurā manī skan kā tūkstotis stīgu vienlaicīgi.

Notika sesija ar jaudīgu profesionāļu grupu, kuras mērķis ir mainīt iekšējās komunikācijas kultūru. Pasūtīja vadītājs, mans uzdevums ir realizēt to grupā. Pieņemot pasūtījumu un veicot intervijas ar grupas dalībniekiem, kārtējo reizi sapratu, kā neko nevaru izdarīt, izņemot to, ka stāvēšu blakus un līdz galam, pārējo vai nu grupa paveiks, vai nē.

Piecdesmitajā grupas darba minutē rezultāts bija sekojošs: viens dalībnieks aizgāja aizcirtis durvis, otrs lika man atvainoties par, viņaprāt, manu necieņas pilnu uzvedību. Kādi pieci cilvēki mierīgi un ar interesi vēroja, kas notiks tālāk, vēl trīs jutās acīmredzami neērti, daži dziļi nopūtās un izteica vēlmi, kaut šis viss ātrāk beigtos, un vēl daži demonstrēja aizņemtību telefonos.

Es uz to laiku biju uzdevusi tikai vienu jautājumu: “Kādiem ir jābūt apstākļiem, lai šīs grupas cilvēki efektīvi apgūtu jaunas zināšanas?”.

Tiešām nezināju, ar ko beigsies šī sesija. Biju gatava tam, ka aizies visa grupa. “Nu ko, Jeva”, nodomāju, “tāda pieredze tev vēl nav bijusi…” Vienkārši stāvēju un gaidīju, kas būs tālāk, jo neskatoties uz milzīgu spriedzi, turējos pie domas, ka komandas prāts vienmēr ir gudrāks par katra atsevišķa cilvēka prātu, tāpēc jebkurš tās lēmums būs tai arī vispareizākais.

Tad ledus sakustējās: “Nu ko, kolēģi! Mēs lieliski nodemonstrējam viens otram un Jevai, kāda mums šobrīd ir komunikācijas kultūra. Tā mēs komunicējam ikdienā. Ja pārādās kāds jautājums, tā mēs reaģējam: mēs varam stundām ilgi apspriest visus jautājuma uzdošanas aspektus, bet izvairīsimies uzņemties atbildību par tā risināšanu,” grupas dalībniece skaļi pateica to, kam piekrita visa grupa. Pēc tam cilvēki sadalījās mazākās grupiņās un apsprieda atbildi uz manu jautājumu, piecdesmit septītajā minūtē jau fiksēju atbildes uz flipčarta. Pēc trīs stundām kāds ar telefonu fotogrāfēja flipčarta pierakstus, kāds aizskrēja pārbaudīt e-pastu, kāds dalijās bariņā ar savām sajutām. Konflikts transformējās zināšanu plūsmā.

Ejot gar Daugavu, jutos kā jaunā ģitārista mazais pirkstiņš, kas tiko atlaida stīgas un vēl ir saspindzināts, it kā turpinās spēlēt, kaut mūzikas gabals jau ir nospēlēts. Tad pagriezu savas kājas uz LNB. Iedzeršu kafiju un tad lasīšu grāmatas par laimi.

Ar siltu pateicību grupai: jūs tikāt galā ar uzdevumu!